Piedāvājam mūsu redakcijas ieskatā interesantāko februārī publicēto Senāta spriedumu apkopojumu komerctiesībās, kas varētu būt noderīgs lasītājiem.
SKC-13/2026 Prekluzīvā termiņa sabiedrības prasības celšanai pret valdes locekli piemērošana (ar senatoru Intara Bistera, Dzintras Baltas, Erlena Kalniņa un Kristīnes Zīles atsevišķajām domām)
Komerclikuma (KL) 172.panta 1.daļā noteiktajā sabiedrības dalībnieku sapulces lēmumā par sabiedrības prasības celšanu pret valdes locekli jānorāda faktiskie apstākļi, kas liecina par iespējamo zaudējumu nodarīšanu sabiedrībai valdes locekļa prettiesiskas rīcības dēļ, – tādā apjomā, lai sabiedrības prasības cēlējs prasības pieteikumā varētu norādīt prasības priekšmetu, pieteikto prasījumu, tostarp konkrētu prasības summu (zaudējumu atlīdzības pozīcijas), un apstākļus, kuri pamato prasījumu, jeb prasības pamatu (Civilprocesa likuma 128.panta 2.daļas 3., 4., 5. un 7.punkts), kā arī, lai tiesisko attiecību otram dalībniekam – valdes loceklim – būtu zināmi pamati, uz kuriem prasība var tikt celta, un tas varētu pienācīgi aizstāvēties.
KL 172.panta 6.daļas pirmajā teikumā noteiktais prekluzīvais termiņš sabiedrības prasības celšanai neatgriezeniski izbeidz tiesību celt sabiedrības prasību attiecīgajam subjektam (sabiedrības dalībnieku vairākumam vai dalībnieku mazākumam), pamatojoties uz konkrēto dalībnieku sapulces lēmumu vai konkrētā dalībnieku mazākuma pieprasījumu un par tajā norādīto priekšmetu un pamatu.
Darba devēja un darbinieka vienošanās par konkurences ierobežojumu mērķis
Darba devēja un darbinieka vienošanās par darbinieka profesionālās darbības ierobežojumu (konkurences ierobežojuma) mērķis ir nevis darba devēja aizsardzība pret konkurenci kā tādu, bet gan aizsardzība pret tādu iespējamo konkurenci, kuras pamatā ir darbinieka rīcībā esošā darba devēja aizsargājamā informācija.
Konkurences aizliegums ir spēkā esošs un saistošs tiktāl, ciktāl tas kalpo darba devēja leģitīmās komerciālās intereses aizsardzībai, proti, nepieciešamībai novērst risku, ka darbinieks izpaudīs vai izmantos komercnoslēpumu vai citu ar likumu vai līgumu tiesiski aizsargātu informāciju, kura ir nozīmīga darba devēja darbībai, kā rezultātā darba devēja konkurents iegūs tādas priekšrocības, kuru bez šīs informācijas viņam nebūtu.
Darbinieka konkurences ierobežojuma pārkāpums
Lai konstatētu vienošanās par konkurences ierobežojumu pārkāpumu, ir jānodibina ne tikai tas, ka darbinieks pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanas ir veicis kādas funkcijas tajā pašā darbības jomā, kurā viņš tika nodarbināts darba tiesisko attiecību laikā, bet jākonstatē arī tas, ka darbinieks jaunajā amatā vai citā profesionālās darbības statusā varēja izmantot viņa rīcībā esošo darba devēja aizsargājamo informāciju, kuras aizsardzībai konkurences ierobežojums noteikts. Tas, kādu darba devēja aizsargājamo informāciju darbinieks varēja izmantot darba devēja konkurenta labā, katrā situācijā jāvērtē individuāli atbilstoši nodarbinātības jomai.
Pārkāpuma atzīšanai ir jākonstatē ticama iespējamība, ka darbinieks jaunajā amatā vai citā profesionālās darbības statusā varēja izmantot viņa rīcībā esošo darba devēja aizsargājamo informāciju, kuras aizsardzībai konkurences ierobežojums noteikts, bet nav jānodibina, ka tā ir faktiski izmantota.
Darbības joma, uz kuru attiecas darbinieka konkurences ierobežojums
Darba likuma 84.pantā ietvertais jēdziens “darbības joma” ir plašāks jēdziens nekā “amats”. Līdz ar to darbības joma, kurā darbinieks tika nodarbināts darba tiesisko attiecību pastāvēšanas laikā, jānoskaidro, vērtējot ne tikai amatus, kurus darbinieks ieņēmis pie iepriekšējā darba devēja un pie tā konkurenta, bet gan to, vai jaunajā amatā vai citā profesionālās darbības statusā neatkarīgi no šī amata vai statusa nosaukuma bijušais darbinieks veic identiskas vai līdzīgas funkcijas jeb pienākumus, turklāt tādus, kuros viņš var izmantot viņa rīcībā esošo darba devēja aizsargājamo informāciju. Vērtējami ne tikai amata aprakstā iekļautie darba pienākumi, bet arī citi, kurus darbinieks faktiski pildījis, ja prasītājs uz tādiem norādījis. Turklāt nav jāsakrīt visiem darba pienākumiem.
Līguma puses līgumā par komunālo pakalpojumu sniegšanu dzīvojamās mājas īpašniekiem
Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 17.2panta 1. un 2.daļa ierobežo līgumu slēgšanas brīvību, proti, ir ierobežota brīvība izvēlēties, ar kuru personu komunālo pakalpojumu sniedzējs dzīvojamās mājas gadījumā slēdz līgumu par komunālo pakalpojumu sniegšanu. Saskaņā ar šo speciālo regulējumu līgumu par komunālo pakalpojumu sniegšanu slēdz dzīvojamās mājas īpašnieks un komunālo pakalpojumu sniedzējs, kas nozīmē, ka dzīvokļu īpašumu mājas gadījumā līgumu slēdz dzīvokļu īpašnieku kopība un komunālo pakalpojumu sniedzējs. Iepriekšminētais attiecas arī uz līgumiem par elektroenerģijas nodrošināšanu kopīpašumā esošajai daļai. Turklāt ar lietotāju saprotama persona, kas izmanto elektroenerģijas piegādes pakalpojumu, nevis pārvaldnieks, kurš ir tikai kopības (dzīvokļu īpašnieku) pārstāvis.
Komunālo pakalpojumu sniedzēja pienākums samazināt parādsaistības neatgūstamo parādu gadījumā dzīvokļu īpašumu mājā
Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 17.4panta 6.daļā noteiktais komunālo pakalpojumu sniedzēju pienākums samazināt to uzskaitē esošo parādsaistību apmēru par neatgūstamo parādu summu attiecināms vienīgi uz gadījumiem, kad neatgūstamais parāds dzīvokļu īpašumu mājas gadījumā ir radies, dzīvokļa īpašniekam nesedzot maksājumus, kas izriet no viņa individuālās saistības, proti, maksājumus par komunālajiem pakalpojumiem, kas kalpojuši dzīvokļa īpašnieka individuālajam patēriņam. Ja parādu turpretim veido nesegti maksājumi par komunālajiem pakalpojumiem, kas izmantoti dzīvokļu īpašnieku kopīgajām vajadzībām, tad par šo parādu kā par savu saistību kopība atbild ar savu mantu un pakalpojumu sniedzējam nav pienākuma šo parādsaistību samazināt, ja kāds no kopības biedriem (dzīvokļu īpašniekiem) nav nodrošinājis finansējumu šīs kopības saistības izpildei.
Tiesas kontroles apjoms attiecībā uz rīcības brīvības izmantošanu ir ierobežots, jo tiesas funkcija ir kontrolēt valsts pārvaldes darbības tiesiskumu, nevis valsts pārvaldes vietā pieņemt lēmumu par lietderību un lemt par soda naudas apmēra noteikšanu vai tās piemērošanas nepieciešamību.
Piemērojot NKAL, tiesa atceltā administratīvā akta vietā var uzdot PTAC (iestādei) atkārtoti lemt par administratīvā akta izdošanu, taču nenosakot to, vai ir izdodams administratīvais akts par naudas soda uzlikšanu un tā apmēru, jo iestādei pašai ir rīcības brīvība vērtēt, vai soda nauda vispār konkrētajā gadījumā ir piemērojama par NKAL pārkāpumu.
Taču tas vien, ka PTAC ir rīcības brīvība soda naudas uzlikšanā un tās apmēra noteikšanā par NKAL pārkāpumiem, pats par sevi nenozīmē, ka tiesa pati nekad nevarētu uzdot tam izdot administratīvo aktu par soda naudas piemērošanu. Šāda iespēja pastāv, ja attiecīgas pārbaudes rezultātā nāktos secināt, ka iestādes rīcības brīvība ir samazināta līdz nullei un tiesisks var būt tikai viens risinājums. Tāpat tiesa varētu uzdot iestādei izdot administratīvo aktu par soda naudas piemērošanu situācijā, kad administratīvajā aktā būtu iespējams pietiekami skaidri nošķirt iestādes izdarītos lietderības apsvērumus attiecībā uz uzliekamo tiesiskā pienākuma veidu no lietderības apsvērumiem, kas attiecas uz soda naudas apmēru, kā arī nošķirt lietderības apsvērumus par piemērojamā tiesiskā pienākuma veidu attiecībā uz katru pieļauto pārkāpumu.
